It kā tuvi kaimiņi un pat vienu senču pēcteči, bet brīžam savā skatā uz pasauli tik citādi, ka jāpierod – to es varu teikt par lietuviešiem pēc viņu tuvākas iepazīšanas. Un arī viņu ēdienos ir daudz dažādu nianšu, kuras palaižot garām sastopies ar neizpratnes pilnu skatienu. Lai gan receptes un pagatavošanas veids var atšķirties pat pašas Lietuvas novadu starpā.
Mūsu brāļu lietuviešu tradicionālā virtuve, tāpat kā mūsējā, ir diezgan ietekmējusies no apkārtējām un „kungu” tautām kā poļu, ukraiņu, vāciešu un ebreju. Tas nav nekas neparasts, jo ne Lietuva, ne Latvija nav dzīvojusi izolācijā. Lietuvas virtuves pamatprodukti ir izaudzēti turpat uz vietas – un tie ir mieži, kartupeļi, cūkgaļa, rudzi, kvieši, piena produkti, kāposti, bietes un sēnes.
Vēstures līkloči
Lietuvas virtuves pamatā ir divi novirzieni – senlietuviešu virtuve, kas veidojās no 14. līdz 18.gadsimtam kā priviliģēto šķiru kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās 19.gadsimta otrajā pusē pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām. Pēdējai ir kopējas nianses ar latviešu ēdieniem.
Tāpat lietuvieši pieņēma kristietību samērā vēlu- XIV. – XV. gadsimtā, tāpēc ļoti ilgi šeit saglabājās pagānu parašas un ticējumi. Kristietības pieņemšana darīja savu- tika ieviesti reliģiozi svētki un gavēņi. Piemēram, parādījās Ziemassvētku vakariņas (Kūčios) – ēdieni no zivīm, sēnes, ķīseļi un sližikai (kūčiukiai) jeb sīki mīklas cepumiņi, kas tiek pasniegti ar magoņu pienu. Tāpat lietuvieši sāka svinēt Užgaveni (krieviem tā ir Masļeņica, mums – Vastlāvis), kura laikā cep miltu vai kartupeļu pankūkas un rīko dažādas skriešanās (analogi – mēs braucam no kalna ar ragavām, lai būtu gari lini, bet Lietuvā jau sniegs nokūst ātrāk). Žemaitieši savukārt šajā laikā vāra šiupinys jeb treknu putru no zirņiem, kartupeļiem un treknas cūkgaļas, dažreiz pievienojot grūbas vai miežu putraimus.
Vēl vieni svētki, kas ienāca lietuviešu dzīvē, bija Lieldienas (Velykos), kurām tika cepti pīrāgi, gatavoti gaļas ēdieni un margučiai jeb krāsotās olas.
Karalis Kartupelis
Mēdz sacīt, ka lietuvieši un kartupeļi ir nešķiramas lietas. Tradicionālā virtuve to apstiprina. Sākt varam ar ēdienu, kura nosaukums latvietim atgādina vēdera priekus – vederai jeb cūkas zarnā pildīta kartupeļu masas desa. Tie, kas pieraduši pie asindesas izskata, degunus nerauks. Vederai cep uz pannas vai cepeškrāsnī, tie ēdami ar skābo krējumu un garšo gluži labi.
Kartupeļu pankūkas cep dažnedažādas. Vienā virtuvē mīklai atļauts pievienot miltus, citā – strikti noliegts, viena saimniece pievienos gaļu, cita – nē, bet kartupeļu pankūkas tik un tā visgaršīgākās ir karstas tikko no pannas, kamēr maliņa ir kraukšķīga.
No rīvētu zaļu un vārītu kartupeļu masas gatavo slavenos cepelīnus (cepelinai vai didžkukuliai – dižklimpas). Pildījums var būt gan ar gaļu, gan veģetārs. No vārītu un zaļu kartupeļu attiecības arī ir atkarīga mīklas struktūra un garša, kas var atšķirties katrai saimniecei. Vārot cepelīnus gandrīz nemaz nemaisa, lai masa mazāk šķīstu ūdenī. Kad cepelīni uzpeld vārāmajā ūdenī, kas nu jau stipri atgādina klīsteri, tie ir gatavi. Tos visbiežāk pasniedz ar skābo krējumu vai spirgučiai – saceptiem cūkgaļas speķa gabaliņiem ar visu tauku „mērcīti”. Mmmm!
Noteikti jāpiemin kartupeļu sacepums kugelis, kas gatavots no rīvētiem kartupeļiem, sīpola, apcepta speķa vai gaļas, piedevām – olas, piena un garšvielām, un tiek cepts krāsnī līdz skaisti brūnai garozai.
Gaļas ēdieni
Pēdējā laikā tie lietuvieši, kuri interesējas par tradīcijām, mēģina atdzīvināt dažādas receptes, kurās vēsturisko apstākļu ietekmē apvienojušās dažādu kultūru iezīmes – poļu, krievu, vācu, pat tatāru un armēņu. Tieši tāpēc tagad parādās aizvien vairāk krodziņu, kur galdā ceļ seno lietuviešu boršču, zoss gaļas zupu un meža dzīvnieku gaļas uzkodas, ko mēdza gatavot pirms vairākiem simtiem gadu. Viens no mežacūkas gaļas pagatavošanas veidiem ir to divdesmit četras stundas marinēt ūdens un kvasa uzlējumā ar medus un sīpolu piedevu, pēc tam iespeķot un cept krāsnī.
Vēl viena tradīcija, kas iesakņojusies no poļu laikiem, ir gaļas tīteņi jeb rolmopši, ko parasti gatavo no cūkas vai liellopa gaļas un pilda ar vārītām olām, sīpoliem, dārzeņiem un maizi. Un nevar nepieminēt kāpostu tīteņus jeb balodīšus (balandėliai) – krāsnī sutināti tie izplata tik apetelīgu aromātu!
Lietuvā dažos novados zoss gaļa joprojām tiek celta galdā biežāk nekā vistas gaļa, it sevišķi svētku reizēs. Zināmā mērā arī šī tradīcija ir pārņemta no poļu un vācu laikiem, piemēram, tāds ēdiens ir zoss cepetis ar skābu kāpostu pildījumu vai cepta zoss ar grūbu un sēņu pildījumu. Kāpostu tīteņi ar kaltētām baravikām, grūbām un malto gaļu arī ir viens no variantiem, kas saglabājies kopš agrākiem gadsimtiem.
No gaļas Lietuvā visvairāk tiek patērēta cūkgaļa. To sāla, kūpina un vītina. No cūkgaļas gatavo skilandis, kas ir vissenāk vēstures avotos pieminētais desas veids. Skilandis ir gatavots no cūkgaļas un speķa, kam pievienotas garšvielas: sīpoli, ķiploki, pipari. Šādi pagatavotu gaļu var ilgi uzglabāt. Desas gatavo visā Lietuvā, austrumu rajonos tās varāk žāvē, citos – kūpina.
Piens un medus
Piena produkti Lietuvā ir cieņā. No biezpiena tiek gatavoti visdažādākie sieri – ar ķimenēm, olām, sviestu; saldi un sāļi; svaigi un žāvēti/kūpināti. Bet no Žemaitijas nāk īpatnējais un gardais kastinys – produkts, kas gatavots no sviesta, skābā krējuma un ķiplokiem. Gardums pie ceptiem un vārītiem kartupeļiem!
Bez kefīra vai rūgušpiena nekādi neiztikt, gatavojot auksto zupu šaltibarščiai. Tās specifiski rozā krāsa vienmēr atgādina par biešu klātbūtni, kam pievienotas vārītas olas, gurķis, dilles un loki. Desu vai gaļu šeit parasti nepievieno, bet karstus vārītus kartupeļus pasniedz atsevišķā šķīvī un tos katrs var pieēst klāt pēc vēlēšanās.
Meduoliai savukārt ir medus rauši, kas pēc formas izskatās gan kā prjaņiki, gan kā mūsu piparkūkas. No medus tika gatavoti dažādi dzērieni, arī medalus. Savukārt tradicionālajam Ziemassvētku magoņu pienam (ąguonų pienas) medus dod tā saldo garšu. Magoņu piens patiesībā šobrīd varētu būt ļoti modīgs dzēriens, jo tāpat kā auzu, kokosu un mandeļu piens ir pagatavots tikai no briedinātām un maltām sēklām, pievienojot ūdeni un saldinātāju.
Dzērieni
Noteikti jāpiemin uzlējums “Trīs deviņnieki” (Trejos devynerios). Daži eksperti pat apgalvo, ka šī dzēriena izgatavošanā lietuviešiem pieder līderība Eiropā. “Trīs deviņnieki” ir alkoholisks dzēriens, kas uzliets uz 27 dažādām zālītēm un izturēts līdz gatavībai skābarža mucās. Lietuvā šo uzlējumu dzēra jau XIII gadsimtā, to ņēma līdzi karagājienos kā ārstniecības līdzekli sasirgušajiem karavīriem.
Tāpat Lietuva ir īsta paradīze alus cienītājiem. Šeit tiek ražoti vairāki desmiti dažādu marku šī lieliskā dzēriena, jo lietuvieši, tāpat kā latvieši, jau izsenis dzer alu. Visbiežāk tas tiek gatavots no miežiem, retāk no rudziem un kviešiem. Lai alus labāk putotu, iesalam pievieno zirņu miltus. Bet žemaiši bieži vien gatavo alu no sausiņiem, apiņiem un cukura. Tāpat no sausiņiem tiek gatavots kvass (gira). Agrākos laikos šo procesu vienmēr veikuši tikai un vienīgi vīrieši.
Lietuviešu restorāni Rīgā
Milda
Kungu ielā, Vecrīgā Lietuviešu tradicionālos ēdienus, tostarp cepelīnus un kugeli, var nobaudīt Baltijas valstu ēdienu restorānā “Milda”. 456 Google atsauksmēs šis restorāns vidēji ir saņēmis 4.5 zvaigznes.